Kad jūtos mazs un dvēsele man pagurst,
Ar smagumu man sirds ir pildīta,
Tad apstājos un klusi Tevi gaidu,
Līdz piestājies un esi manim klāt.
Tu mani cel, ka varu stāvēt kalnā;
Tu mani cel, ka vētras draudi zūd.
Tu mani cel uz saviem stipriem pleciem,
Tu mani cel, man lielākam ļauj būt.
Ikviena dzīvē izsalkumu sajūt,
Ikkatra sirds tik nemierīgi pukst,
Bet, kad Tu nāc, tad liekas tas kā brīnums,
Vai tas var būt, ka skatu mūžību?